Jaunas metodes STS diagnostikā
Par spīti tam, ka informācija par drošu seksu ir pieejama teju vai visur, seksuāli transmisīvās slimības (STS) vēl joprojām ir aktuāla problēma Latvijā. Turklāt daudzi cilvēki nesteidz ārstēties. Viens no iemesliem – tā ir pietiekami delikāta problēma, kuru nereti cilvēki cenšas ignorēt, kur nu vēl runāt par to. Otrs – vēl nesen, lai diagnosticētu vainu, bija jāiziet virkne nepatīkamu un pat sāpīgu procedūru. Tagad tam ir rasts risinājums – jaunās paaudzes molekulārās bioloģijas tests dod iespēju tikai ar vienu analīzi 24–48 stundu laikā noteikt septiņus biežākos izraisītājus.
Par šo tēmu uz sarunu aicinājām dermatovenerologu profesoru Jāni Ķīsi.
– Kāda šobrīd ir situācija Latvijā – vai vēl joprojām seksuāli transmisīvās slimības ir aktuāla problēma?
– Seksuāli transmisīvās slimības ir viens no meklētākajiem jēdzieniem Google meklētājā. To var uzzināt, sazinoties ar Google. Šis meklējums ir būtisks un liecina, ka vismaz tuvākajā laikā jautājuma nozīmība nezudīs.
Tas ir kaunīgs meklējums, lai gan cilvēki, ņemot vērā indivīda brīvību, varētu skaļi paust: «Man vajag, man pienākas, es vēlos!». Taču cilvēki mēģina problēmu notušēt, jo savādāk būtu jāatklāj sava seja, un to neviens nevēlas.
Diemžēl šobrīd indivīda tiesības tiek liktas augstāk par sabiedrības interesēm – ārstiem nav tiesību piespiest cilvēku ārstēties un šādi ierobežot slimību izplatību. PSRS laikā Kriminālkodeksa 112. pants paredzēja reālu brīvības atņemšanu personai par apzinātu inficēšanu ar venērisko slimību un izvairīšanos no ārstēšanās. Tas deva varu gan ārstiem, gan milicijai kontrolēt situāciju.
Tagad cilvēks var mierīgi neārstēties, var nevienu neinformēt, un agrāk vai vēlāk mēs nonāksim pie tā, ka šo slimību epidēmijas dēļ slima sabiedrība vairs nespēs atražoties.
– Var jau nevienam nestāstīt un neārstēties, taču dažu seksuāli transmisīvo slimību simptomi ir redzami teju vai uz pieres!
– Seksuāli transmisīvās slimības skar faktiski visu organismu. Pat apģērbtam cilvēkam mēs varam redzēt ļoti daudz simptomu, kas liecina par šīm slimībām – matu izkrišana, uzacu izkrišana –, tā saucamais tramvaja sifiliss, izsitumi un čūlas uz lūpām. Varam arī sajust smaku, kas liecina par bakteriālo vaginozi vai gardnerellām. Interesants vēstures fakts no 16. gadsimta liecina, kā nelielā pilsētiņā tikumību veiksmīgi kontrolējis kāds mācītājs. Viņš bikts laikā labi saodis un varējis pateikt, kurš ar kuru bijis kopā, tikai pēc smakas. Seksuāli transmisīvā ceļā var nodot kašķi. Sarkanās «zaķa» acis liecina, ka cilvēkam var būt hlamidioze.
Pastāv reproduktīvā trakta infekciju loks. Šajā lokā ietilpst kā seksuāli transmisīvās infekcijas, tā arī saslimšanas, ko mēs iegūstam, mainoties hormonālajam līmenim, lietojot antibiotikas vai alkoholu. Arī vecumam ir nozīme. Kāpēc tā? Bojājums šajā traktā var rasties ne tikai no kāda sliktā baciļa, bet arī tāpēc, ka hormonālais līmenis samazina PH līmeni makstī, un tādējādi zūd rezistence pret ierasto mikrofloru. Tā veidojas visparastākās reproduktīvā trakta infekcijas. Antibiotikas, konservanti nokauj arī normālo mikrofloru kuņģa zarnu traktā, un tās trūkuma dēļ mums vairs neuzsūcas nepiesātinātās taukskābes un taukos šķīstošie vitamīni. Piemēram, omega 3 taukskābēm ir arī antibakteriālas īpašības, bet ar D vitamīnu ir saistīta antibakteriālo peptīdu darbība. Rezultātā cilvēka barjeras pret ārpasauli – āda un gļotādas – kļūst neaizsargātas, un uz šādām gļotādām sāk dzīvot, piemēram, raugveida sēne. Tātad ne vienmēr infekcija ir iegūta tieši seksuālā ceļā. Cilvēkiem vajadzētu zināt, ka, ignorējot it kā vienkāršus simptomus – izsitumus, izdalījumus, smaku, dedzināšanu, kņudināšanu –, vēlāk var rasties problēmas ar potenci un auglību kā vīriešiem, tā sievietēm. Šos briesmu signālus var izvērtēt speciālists.
– Kādi motīvi visbiežāk mudina cilvēku doties uz pārbaudēm?
– Vispirms jau tas, ka viņam parādās kāds no iepriekšminētajiem simptomiem. Bet ir arī citi iemesli – kāds partneris izteicis aizdomas par slimību; cilvēki vēlas radīt bērnu un grib būt pilnīgi veseli; stājas jaunās attiecībās; ir sadarītas kādas blēņas, sperti sānsoļi. Ir vesela rindu situāciju, kad cilvēks vēlas pārbaudīties.
Ja cilvēks ir vesels, nav nekādu problēmu, jo pārbaude ir anonīma. Taču, ja rezultāts uzrāda slimību, parādās problēma: Ministru Kabineta noteikumi paredz, ka laboratorijai un ārstiem ir jāziņo par saņemto rezultātu, lai varētu mazināt kaitējumu sabiedrībai un likvidēt epidēmiju sākotnē. Tas rada sarežģījumus, jo cilvēks nevēlas zaudēt savu seju.
– Kā mūsdienās notiek diagnostika?
– Tas pilnīgi noteikti nav kā senāk, kad dermatovenerologs ar spirta lampiņu un platīna cilpiņu gaidīja savu pacientu, un tad ne vienmēr mazsāpīgākajā veidā ņēma materiālu – uztriepes – no visām iespējamām vietām. Tika veikti arī uzsējumi – katram izraisītājam atsevišķi.
Tagad situācija ir daudz vienkāršāka. Jaunās paaudzes molekulārās bioloģijas diagnostiskais tests, kas ir pieejams Gulbja laboratorijā, dod iespēju tikai ar vienu analīzi (tas var būt urīns, uroģenitāla uztriepe) noteikt septiņus biežākos izraisītājus. Metode balstās uz iespēju atpazīt pat nelielus patogēnu molekulu fragmentus, un ir ļoti jutīga. 24–48 stundu laikā cilvēks var uzzināt, vai viņam ir hlamīdijas, gonoreja, trihamonas, mikoplazma vai dažādas ureoplazmas. Tagad viss ir vienkārši – cilvēks iečurā stobriņā, materiālu nodod laboratorijā un drīz vien uzzina rezultātus. Nekāda stresa, uztraukumu. Cilvēki pret jaunajām, molekulārajām izmeklēšanas metodēm izturas labvēlīgāk.
Protams, ar šo septiņu mikroorganismu konstatēšanu nepietiek. Lai noteiktu diagnozi, ir jāuzzina, vai mikrobs ir tikai urīnizvadkanālā, dzemdes kaklā, vai tas ir sasniedzis olnīcas vai sēkliniekus. Mums ir jāuzzina inficēšanās vēsture, procesa attīstība un aktivitāte. Kad mēs to visu saliekam kopā, zinām vietu, cēloni, laiku, cik ilgi cilvēks ir slims, tad precīzi pēc diagnozes arī nosakām nepieciešamo terapiju.
– Kuras pašlaik ir izplatītākās seksuāli transmisīvās slimības?
– Šobrīd to nav iespējams pateikt, jo tiesības ārstēt ir dažādu specialitāšu ārstiem, un aptiekās var nopirkt visdažādākās zāles. Manā praksē vairāk nākas saskarties ar kāda cita nepadarītu darbu. Pavisam nesen pie manis atnāca pacients, kurš veselu gadu bija ārstēts pie urologa, vēlāk pie venerologa. Visu gadu lietojis antibiotikas, un pats nezināja, kas īsti tika ārstēts! Pašam šķietot, ka kaut kāda sēnīte. Diemžēl izrakstītais preparāts, ko viņš ilgstoši lietojis, pēc literatūras datiem ir efektīvs tikai 0–30% gadījumu, ne vairāk! Ārstēšanas procesā bieži vien rodas problēmas komunikācijā starp ārstu un pacientu, lai gan vēl biežāk tā diemžēl ir nezināšana. Tāpat problēmu gadījumā būtu vēlams izmeklēt arī partnerus.
– Zināšanu māte ir atkārtošana. Varbūt varat atgādināt, kā cilvēki tiek pie seksuāli transmisīvām slimībām?
– Protams, seksuālā ceļā (ģenito-ģenitālā, orāli-ģenitālā, ģenito-anālā ). Jāatceras, ka arī zem nagiem var saglabāt infekciju, un, piekopjot dziļo petingu, šo infekciju var pārnest jebkur. Slima māte var inficēt bērnu. Vēl ir tā saucamais jatrogēnais (ārsta radīts) ceļš, par ko ārsti labprāt negrib runāt. Bet ir skaidrs, ka pārguruši cilvēki var paķert ne to rīku, ielikt ne tur, un līdz ar to infekcija var nonākt no slimā cilvēka pie veselā. Zinu vairākus gadījumus, kad ķermeņa kopšanas procedūras saistāmas ar C hepatītu –nesterilizēti instrumenti pēdu aprūpē, tetovēšana, skaistumkopšanas procedūras. Protams, seksuālās rotaļas. Kurš ir vārījis savu vibratoru pirms kopīgas lietošanas? Kurš ir vārījis pātadziņu, ar kuru šausta partnerus sadomazohistiskās spēlītēs? Izrādās, ka viskaitīgākais infekciju perēklis ir lubrikanti, kuros cilvēki mēdz iemērkt savus seksa rotaļu rīkus – neviens taču ar vienreizēju pindzelīti nevelk vielu laukā no trauciņa, bet mērc rīku iekšā. Iemērc vienu, iemērc otru...
Ir arī sadzīves ceļš, par kuru reizēm aizmirstam. Kopīgi lietoti sūkļi, pirtsslotas... Jā, patiešām, ja pirtsslota nav ielikta verdošā ūdenī, tad ērcīte no kašķa skarta cilvēka var pārceļot uz veselo. Ir vesela rinda iespēju, kā iegūt slimības sadzīviskā ceļā. Taču ir dzirdēts arī daudz muļķību. Ideja, ka seksuāli transmisīvu slimību var iegūt, dzerot ūdeni no gāzētā ūdens aparāta, kā tas bija padomju laikos, kad vienu glāzīti lietoja simtiem cilvēku, ir muļķības – tur var dabūt caureju, bet ne vairāk!
Uzziņai
Seksuāli transmisīvās slimības (STS) jeb seksuāli transmisīvās infekcijas izplatās, lietojot kopīgas adatas vai orāla, anāla vai ģenitāla dzimumakta ceļā. STS ir ļoti izplatītas. ASV ir lielākais STS radītājs pasaulē. Divas trešdaļas no STS ir sastopamas pusaudžiem un jauniešiem vecumā līdz 25 gadiem. Viens no četriem seksuāli aktīviem pusaudžiem iegūs STS līdz 21 gada vecumam. Pastāv vairāk nekā 20 dažādu tipu STS. Visizplatītākās ir parastais herpess (HSV), ģenitāliju kārpas (HPV), kontagiozais molusks (molluscum contagiosum), kaunuma utis, kašķis, hlamīdija, gonoreja, sifiliss, B un C hepatīts un HIV/AIDS.
Kā sevi pasargāt
Vienīgā metode, kas darbojas 100%, ir atturēties no orālā, anālā vai ģenitālā seksa, vai būt kopā visu dzīvi ar vienu partneri, kas nav inficējies, esot abiem monogāmiem. Prezervatīvu lietošana var samazināt inficēšanas risku ar STS, kas izplatās ar ķermeņa fluīdiem, kas atrodas sēklā, asinīs vai vagīnā. Taču ņemot vērā, ka prezervatīvi nevar nosegt visu ķermeni, tie nepiedāvā pilnīgu aizsardzību pret tādiem STS tipiem kā herpess, venēriskās kārpas, sifiliss, kontagiozais molusks, kaunuma utis un kašķis, kas izplatās pieskaroties vai jebkādā citā ne-ģenitālā fiziskā kontaktā ar ādu. Atcerieties, ka vienā reizē var inficēties ar vairākiem STS veidiem!
Pretapaugļošanās līdzekļi palīdz izsargāties no grūtniecības, bet tie neaizsargā no STS. Alkohols un narkotikas neveicina izsargāšanos, jo tie apgrūtina spriešanas spējas.
